Ungārijā cilvēki mīl sevi un citus saukt vārdā un uzvārdā. Arī stādoties priekšā, pat jaunieši sevi piesaka nevis vienkārši Anna vai Pēteris, bet gan Kalniņa Anna un Ozols Pēteris. Jā, un tā arī saka - uzvārds pa priekšu un vārds pēc tam. Vēl tagad nevaru pie tā pierast. Arī paceļot telefona klausuli, 90% gadījumā dzirdēsiet nosaucam uzvārdu un vārdu.
Lieta par ko jau sen esmu pārstājusi brīnīties, bet kas vienmēr kaut kā aizķer manu kā sievietes pašcieņu, ir fakts ka precoties sievietes zaudē savu vārdu. Tas izskatās tā, ka piemēram, ja manu vīru sauc Kovács István, tad es esmu Kovács Istvánné. Respektīvi, mans vārds tiek pazudēts, kā arī netiek nekur lietots, ja nu vienīgi draugi vēl zina kā mani sauc. Šī tradīcija gan mūsdienās sāk izzust un meitenes izvēlās paturēt savu vārdu vai pieņemt tikai vīra uzvārdu, bet ja satiksiet ungāru sievieti, kas ir ap 50 un precējusies, lielākai daļai būs vīra vārds un uzvārds ar galotnīti "né". Par šo lietu domājot vienmēr noskurinos un padomāju ka labi gan ka dzīvojam 21.gadsimtā un pastāv dzimumu vienlīdzība.
iesaki draugiem.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru